PIE STŪRES. Linda, vēl būdama starptautisko kravu pārvadājumu auto vadītāja. Personīgā arhīva foto

Valmieriete LINDA KALNIŅA ir biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» lietvedības sekretāre. Pie saviem pienākumiem ķērusies ar lielu atdevi, kā tāds ideju ģenerators, kas arvien domā un redz biedrības darāmo krietni uz priekšu.

No Ogres uz Valmieru

Dzimusi Ogrē. Linda ir pārliecināta, ka viņā darbīgums un nemiers jau kopš agras bērnības esot ticis no krāčainās Ogres upes, kuras krastos paticis vērot straumes straujo skrējienu. Draudzība ar Ogri tomēr nav bijusi ilga, jo sanācis tā, ka Valmierā dzīvoja Lindas tēva radi, un viņu ietekmē ģimene ar divām meitām esot pārcēlusies uz dzīvi Valmieras pagasta «Jaunžvīguros».

Linda atceras: «Pamatskolu pabeidzu labākajā skolā pasaulē – Valmieras Viestura vidusskolā. Manuprāt, tā ir skola ar brīnumainu gaisotni, lieliskiem, saprotošiem skolotājiem un jaukiem klases biedriem. Vismaz manā laikā tā bija par visiem simt procentiem! Skolā patika, tādēļ gribēju mācības turpināt turpat vidusskolā. Nesanāca, jo paklausīju mammai, kas uzskatīja, ka labāk jāmācās kāds arods. Un tādēļ tālāk mācījos par pavāri – ēdināšanas pakalpojumu specialitātē Valmieras profesionālajā pārtikas vidusskolā. Mācījos ar interesi, jo apguvu daudz jauna, nezināma. Man vienmēr patika gatavot ēdienus, taču... ne visu dienu! Vasarā strādāju toreizējās konditorejas «Ieva» ceptuvē Beātes ielā. Cepu kūciņas, maizītes un cepumus. Darba laiks visai nežēlīgs – no četriem rītā līdz četriem pēcpusdienā. Sapratu, ka pie šādas slodzes un par tādu darba algu es to nevēlos darīt. 

Iestājos Valmierā Vidzemes Augstskolā, lai apgūtu uzņēmējdarbību un uzņēmumu vadību. Sākums bija sarežģīts, jo necerētas grūtības man sagādāja matemātika. Nepadevos! Matemātika padevās man! Četri studiju gadi paskrēja nemanot. Beigu posmā daudz uzņēmības prasīja bakalaura darba sagatavošana un aizstāvība. Jau studiju laikā meklēju darbu, to atradu savā iepriekšējā specialitātē – kādā kafejnīcā. Mācoties augst­skolā, saņēmos un nokārtoju kravas automobiļu vadītāja tiesības. Man palaimējās, jo bija superīgs instruktors Lauris, kas lieliski mācīja gan teoriju, gan arī braukšanu. Teoriju nokārtoju ar pirmo reizi. Braukšana? Man tas nebija nekas jauns, jo mans tētis ir autovadītājs, vēl tagad turpina stūrēt lielās kravas mašīnas pa Eiropas valstīm. Atceros, kad vēl biju pavisam maza knīpa, tētis man šad un tad atļāva pastūrēt. Kā man tas patika! Kāds tur brīnums, ka paralēli studijām augstskolā mācījos arī Laura autovadītāju skolā.»

Pie stūres – meitene ar krampi

Kas notika tālāk, kad kabatā jau bija kravas automobiļa vadītāja tiesības? «Sēdos varenā autiņā – 40 tonnas ar piekabi! Sajūtas neaprakstāmas. Ar šādu brašuli braukt pavisam cita lieta nekā ar vieglo mašīnu, jo: sēdi augstāk un redzi tālāk!

Savā pirmajā starptautiskajā reisā braucu kopā ar Uldi, kas tagad ir mans vīrs. Mūsu pirmais maršruts bija: Latvija, Lietuva, Polija, Čehija, Vācija, Francija, Vācija, Polija, Lietuva un atkal Latvija. Vedām pārtiku un vēl citas lietas. Reizēm kravu krāmējām paši, reizēm ne. Ir pavisam 32 paletes, bet ar mūsdienīgajām tehnoloģijām tas nemaz nav tik sarežģīti. Sākās jauna – izaicinājumiem bagāta dzīve. Četrus gadus šoferēju pa visām Eiropas valstīm. Mašīnas kabīne – reizē darba vieta un arī mājas, kur ritēja faktiski  visa mūsu dzīve un sadzīve. Tur gulējām, ēdām, sakopāmies katrai jaunai darba dienai. 

Mūsu tālākais maršruta punkts ziemeļos bija Norvēģija un Oslo, dienvidos – Spānija un Malaga, austrumos – Bulgārija ar Kapitan Andreevo, bet rietumos – Portugāle ar seno Portu. Darbs bija pa visu Eiropu. Paši labākie ceļi neapšaubāmi ir Skandināvijas valstīs. Nebūt ne tikai skrējām garos kilometrus, reizēm arī apstājāmies, lai kaut uz mirkli izbaudītu dabas vienreizību un skaistumu. Atmiņās arī palikuši brīži, kas pakutināja nervus, gadījās ne reizi vien braukt augšup pa tik stāvu ceļu, ka labāk bija neredzēt to, kas ir blakus, jo tas taču bija bezdibenis. No tuvos un tālos ceļos redzētā varu teikt: katrā zemē ir savs skaistums un pievilcība. Man kā izteiktai siltuma mīļotājai, protams,  arvien patika dienvidzemju saule. Arī vissirsnīgākie, visatvērtākie cilvēki dzīvo dienvidos. Īpaši jau izceļas francūži ar saviem sirsnīgajiem apskāvieniem un skūpstiem.

Mūsu tālbraucēju kompānijā strādāja pavisam 20 pāri – vīrs un sieva. Starp tiem arī mēs ar Uldi. Valmierā gan nezinu nevienu tādu braucējpāri. Savos ceļojumos ar stūri rokās mēs sev nopelnījām skaistu dzīvokli Valmierā. Pēc četru gadu braukšanas sapratu, ka nu gan pietiek! Gribējās nostabilizēties uz vietas. Un kur gan citur, ja ne Valmierā. Esam redzējuši daudz skaistu zemju un pilsētu, bet saku godīgi – nav skaistākas zemes uz pasaules par Tēvzemi! Īpaša mums ir Valmiera. Valmieras pilsētas himna jau izsaka visu: «Stāv pāri visam Valmiera ar Gauju līkumotu.» Mans kredo ir no Pāvila Rozīša grāmatas «Valmieras puikas» – tik tuvs, tik patiess un saprotams tur viss: «Valmiera bez Gaujas nemaz nebūtu Valmiera. Pilsēta bez upes ir kā vijole bez stīgu.» Nu kur vēl labāk pateikt! Lepojos ar Valmieru un arī ar to, ka varu te dzīvot un būt tai piederīga.»

Ar asu, vērīgu skatu nākotnē

Biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» lietvedības sekretāre Linda Kalniņa bija tā, kas labdarības organizācijai ierosināja piedalīties Valmieras novada fonda izsludinātajā projektu konkursā par labām, sabiedrībai nozīmīgām un dzīvē realizējamām idejām Valmieras pilsētas iedzīvotājiem. Ideja konkursā guva atbalstu un nu jau labu laiku kā ir sekmīgi ieviesta dzīvē – biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» zupas virtuvē gatavotās siltās maltītes ar piegādi aizceļo uz mājām pie vairākiem Valmieras senioriem. Tieši pašlaik tas ir tik aktuāli un reizē arī svētīgi!

Linda arī atsaucās un uzsāka sadarbību ar Rīgas jauniešiem no «EdArtlv», kas organizē pārtikas paku piegādes senioriem dažādās Latvijas pilsētās. Lindas lielākā vēlme ir redzēt vēl vairāk dāsnus ziedotājus labdarībai. Nav viegli cilvēkos mudināt un atmodināt gribu ziedot. «Bet neviens nav teicis, ka dzīvot ir viegli,» dziļdomīgi nosaka Linda.

Biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» valdes priekšsēdētāja Gaida Pevko par Lindas biedrībā līdz šim paveikto saka: «Mums ir iezīmēta centra darbības vīzija, un Linda ar savu aso, vērīgo skatu dod labu pienesumu biedrības tālākajai attīstībai. Redzot, ka Lindai katra darba diena ir kā jauns sākums ar meklējumiem un vēlmi virzīties uz priekšu, gluži loģiska mums liekas viņas iecere kļūt arī par biedrības biedru. Lindai ir raksturīgi, ka viņa arvien grib kaut ko jaunu. Tā arī pašlaik viņa pašmācības ceļā, izmantojot aplikāciju telefonā, apgūst krievu valodu.»

Kad sarunas noslēgumā Lindai vaicāju par šo faktu, viņa atbildēja: «Katra valoda, ko cilvēks apgūst un ar kuru var kontaktēties ar cittautiešiem, manuprāt, ir liela bagātība. Es šo īpašo laiku izmantoju, lai runātu arī krieviski!»

 

Autors: Anita Martinsone, teksts un foto

2020. gada 15. maija publikācija laikrakstā "Liesma"

Powered by Amazing-Templates.com 2014 - All Rights Reserved.