Daudzi uzskata, ka valmierietis EDGARS OZOLS labdarības biedrībai «Kristīgais žēlsirdības centrs» ir kā Dieva dāvana. Pats atnāca, piedāvāja palīdzību un īsā laikā kopā ar biedrības Dienas centra skolotājiem un bērniem radīja Ziemassvētku uzvedumu «Tu esi īpašs». Biedrībā saka: nu mums tagad ir pašiem savs režisors.

Edgar, kā uzzinājāt, ka Valmierā, Stacijas ielā, ir tāds Dienas centrs?

Mana māsa tajā strādā par skolotāju brīvprātīgo palīdzi. No sarunām ar viņu uzzināju, kas un kā ar bērniem tur strādā. Radās vēlme savas prasmes un zināšanas likt lietā.

Pastāstiet par sevi!

Tagad jau astoņus gadus kopā ar ģimeni dzīvojam Valmierā. Dēliņam Kristeram ir trīs gadi, viņš apmeklē bērnudārzu. Sievai ir darbs. Mums patīk Valmiera. Viss tiešām liecina, ka tā ir izaugsmes pilsēta un bez lielas burzmas.

Es dzīvoju Dieva atvēlētā laikā, darot visu to, kas jādara, ārstējoties onkoloģiskajā centrā. Pateicoties dakterim Jurim Jakovinam un viņa operatīvajai rīcībai, es esmu dzīvs. Atgriežoties no slimnīcas Rīgā pie ģimenes Valmierā, no domām izslēdzu slimību, cik vien spēju, cenšos atrast sev arvien jaunas nodarbes gan mājās, gan ārpus tās. Tieši tādēļ arī devos uz biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» bērnu Dienas centru, jo darbs ar bērniem ir pozitīvas emocijas un aizņemtība. Man to vajag! Pēc savas būtības esmu cīnītājs, tādēļ galvenais ir nepadoties.

No teiktā noprotu, ka Valmiera nav jūsu dzimtā puse. Kur tā ir?

Esmu dzimis Jelgavā. Mamma ātri sāka strādāt, tādēļ rūpes par mani uzņēmās mammas māte Antoņina. Vecmāmiņa mani tik ļoti mīlēja, ka tad, kad mamma pārcēlās uz dzīvi Valmierā, es paliku pie vecmāmiņas. Viņa man bija viss — mamma, tētis un vecmāmiņa. Neizsakāmi mīļa un gādīga. Abi dzīvojām Rīgā. Skolas gaitas uzsāku Rīgas 1. ģimnāzijā. Mani interesēja dejošana, tādēļ jau no 3,5 gadiem dejoju deju kolektīvā «Dzintariņš». Klasisko deju skolotāja manī laikam saskatīja mazu talantiņu, tādēļ mani pieteica uzņemšanas konkursā Rīgas Horeogrāfijas skolā. Konkursā piedalījās pavisam 170 zēni, bet uzņēma tikai 10. Konkurss notika trīs dienas sešās kārtās. Ar konkursantiem strādāja deviņi skolotāji, bet komisijā bija tādas autoritātes kā Bļinovs, Kaprālis, Vikānova. Mani uzņēma! Tas bija pēc sestās klases.

Man patika ne tikai dejošana, arvien iesaistījos jaunos izaicinājumos. Kopā ar vienaudžiem esmu dziedājis arī populārajā TV raidījumā «Miedziņš». Par baletu gan man tolaik nebija ne mazākās nojausmas, jo nekad nebiju to redzējis. Mums ar vecmāmiņu tādiem priekiem vienkārši nebija naudas.

Kā skolā izdevās savienot mācības ar deju stundām?

Jau no pirmās dienas dzīve horeogrāfijas skolā bija viens vienīgs smags un grūts darbs. Pēc nodarbībām skolā nevarēju uzkāpt sestajā stāvā, tādēļ... rāpoju. Sešas dienas nedēļā garas stundas mūs trenēja. Mācījos ne tikai dejas, bet arī rūdīju pacietību, izturību.

Vai šāda slodze deva arī rezultātus?

Biju pamanīts, tādēļ biju zēnu trijotnē, kas gājām trenēties arī uz lielo operas un baleta zāli. Tur mūs tālāk virzīja klasikas skolotāja. Bijām nezin ko sasapņojušies, tādēļ nekas nebija par grūtu. Diemžēl dzīvē ne viss notiek pēc paša gribas. Pēc septiņu gadu mācībām dejas mākslas skolā man sākās veselības problēmas. Kājām lielo slodzi neizturēja Ahileja cīpslas — pārplīsa. Operācijas bija trīs reizes. Arī ceļi slodzi vairs neturēja. Tas man bija ļoti smags periods. Sapratu, ka Horeogrāfijas skola domāta ļoti stipriem cilvēkiem, bet man ārsti pavēstīja, ka dejot vairs nevarēšu. Sapņu skola bija jāatstāj!

Kā ar vecmāmiņu Rīgā izdzīvojāt?

Skolā dejoju, bet pēc skolas biju... sētnieks! Mums ar vecmāmiņu kā sētniekiem kopā bija desmit kopjami gabali. Cik vien varēju, tik arī vecmāmiņai šajā darbā palīdzēju. Vajadzēja izdzīvot! Esmu pateicīgs vecmāmiņai, ka jau no 13 gadu vecuma zinu, kas ir fizisks darbs un dienišķās maizītes pelnīšana.

Kas tālāk? Vai tiešām iztikāt bez deju soļiem?

Mājā sāku pamazām vingrināt savu muskulatūru, jo zināju, kā tas jādara. Ar lielu neatlaidību izdevās sevi sakārtot. Devīto klasi pabeigt atbraucu Valmierā, toreizējā 4. vidusskolā. Tur bija jākārto eksāmens sportā. Tolaik tas bija kā teorijā, tā praktiskajās nodarbībās. Skolotājs lika man nodejot polku. Jautāju: kuru no 26 Latvijā reģistrētajām polkām? Skolotājs atbild, ka tak’ to parasto polku. Es atkal: kuru no astoņām? Vienojāmies, ka nodejošu adatiņu polku.

Valmierā nepaliku. Atgriezos Rīgā. Mācījos vakara skolā un strādāju. Kādā pasākumā iepazinos ar Etniskā kultūras centra (EKC) vadītāju Ernestu Spīču. Sāku darboties šajā centrā. Veidojām projektus par senlatviešu deju apmācību, veidojām filmas par senlatviešu kultūru, dejām. Biju EKC dejotājs. Man tā bija kolosāla izdevība, jo atkal varēju izpausties dejā. Darbojoties EKC, radās doma projektam par «Sprīdīša» skolu.

Kas bija «Sprīdīša» skola?

Tas bija vērienīgs labdarības pasākums, kurā iesaistījām Latvijas bērnunamu bērnus. Projektu atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds. Lielu atbalstu saņēmām arī no privātpersonām un firmas «Rīgas piens». Seši cilvēki novedām šo projektu līdz finišam. Divas reizes nedēļā Rīgā pie Latviešu Biedrības nama piestāja trīs lieli autobusi ar bērnunamu bērniem. Biedrības nama septiņās zālēs skolotāji mācīja viņus dziedāt, dejot, zīmēt, izgatavot dažādus instrumentus. Tā tas turpinājās katru nedēļu divas dienas četru gadu garumā. Projekta noslēgums notika Tērvetē, skaistajā parkā Anneles takās, Sprīdīša ceļā. Tur bijām 26 skolotāji! Bērni gāja pa Sprīdīša taku, un ik pēc 250 metriem viņus sagaidīja kāds no skolotājiem, aicinot kopīgos pārsteigumos un nodarbībās. Divas dienas Tērvetē paskrēja kā nebijušas! Notikumiem bagāto taku toreiz izgāja vairāki tūkstoši bērnu. Skolas noslēgums man spilgtā atmiņā ir joprojām, jo biju viens no organizatoriem, kā arī deju skolotājs Sprīdīša takās.

Kad šis projekts beidzās, vai palikāt uzticīgs dejai?

Aizgāju no EKC, bet paliku kā dejotājs folkloras kopā «Dandari». Kopu uzaicināja ciemos holandieši, sedzot visus ciemošanās finansiālos izdevumus. Uzstājāmies vairākās vietās, mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Dejoju arī renesanses dejas kolektīvā «Laurus». Sadarbojāmies ar Latvijas pilīm. Dejot renesanses dejas — tas arī ir fantastiski! Savā laikā esmu dejojis arī modernās dejas. Tajās jāiegulda liels, ļoti liels darbs, lai rezultātā būtu skaisti. Katra deja ir jādejo arī ar sirdi, tikai tad iznāk.

Nu Valmierā, Stacijas ielā 26, jūs uzrunā par Režisoru. Vai turpināsiet sadarbību ar Dienas centra skolotājiem un bērniem?

Mums ir sadarbības plāni: mazāki un arī lielāki. Gribu izdarīt visu iespējamo, lai Valmieras Dienas centra bērniem rastu iespēju iziet «Sprīdīša» skolu. Lieliski apzinos, cik šī iecere prasīs lielu organizatorisko darbu, bet tas tad arī būs vēl viens no maniem sirds darbiem.

Autors: Anita Martinsone

2016. gada 21. janvāra publikācija laikrakstā "Liesma"

Powered by Amazing-Templates.com 2014 - All Rights Reserved.