Valmierā sabiedriskā labuma biedrībā «Kristīgais žēlsirdības centrs» jau sesto gadu cits pēc cita ierodas brīvprātīgā darba veicēji — jaunieši no dažādām valstīm. Viņi strādā ar bērniem biedrības Dienas centrā un darbojas arī zupas virtuvē. No pērnā gada rudens tur rosās brīvprātīgās ANTOŅINA no Ukrainas un MARTA no Polijas. Kā viņas jūtas starp mums, ko paveikušas un kādas atmiņas paliks par Latviju? To devos noskaidrot, un visvairāk pārsteidza, ka intervijā blakus angļu un krievu valodai skanēja arī latviešu.

Latviski visgrūtāk — francūžiem

Stāsta biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» valdes priekšsēdētāja Gaida Pevko:

«Brīvprātīgo darbs pasaulē kļūst arvien populārāks un pieprasītāks. Par šo iespēju sakām lielu paldies Eiropas brīvprātīgo jauniešu apmaiņas programmai un Valmieras novada fonda vadītājam Ansim Bērziņam. Brīvprātīgie labprāt te ierodas, taču tas tomēr nav tik vienkārši, kā no malas var izlikties. Uzņemamies lielu atbildību! Arī biedrībai «Kristīgais žēlsirdības centrs» reizi četros gados obligāti jāiziet akreditācija, lai drīkstētu sadarboties ar brīvprātīgajiem jauniešiem no ārvalstīm. Nesen kārtējo reizi izturējām akreditāciju — apstiprināšanu. Bija ieradusies projekta koordinatore no Rīgas. Viņu interesēja biedrības telpas, inventārs, nodarbināto darba apstākļi. Nācās atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. No jauna tikām pie apstiprinājuma, ka varam savā komandā uzņemt brīvprātīgos jauniešus, kurus finansē Eiropas komisija. Dienas centrā kā brīvprātīgie līdz šim jau strādājuši jaunieši no Austrijas, Francijas, Ukrainas, Ungārijas un Vācijas. Viņi parasti pie mums ierodas ar vēlmi gada garumā: no septembra līdz septembrim daudzpusīgi un radoši strādāt ar Dienas centra bērniem. Kad viņi ir iepazinušies ar biedrību, Dienas centru, zupas virtuvi, personālu un bērniem, top katra paša darba plāns. Tajā jāparedz laiks arī latviešu valodas apguvei. Esam novērojuši, ka ar to ir kā nu kuram. Līdz šim visgrūtāk ar latviešu valodu gāja Francijas jauniešiem. Viss tomēr vairāk vai mazāk ir atkarīgs no katra paša vēlmes iekļauties jaunajos darba un sadzīves apstākļos un paralēli darbam apgūt arī svešvalodu.»

Valmierā — jau kā savējā!

ANTOŅINA. Dienas centra bērni viņu mīļi iesaukuši vienkārši par Toņu. Viņa ir ukrainiete no Čerkasiem. Tur mācījusies vienā no daudzajām ukraiņu vidusskolām. Pēc četru gadu studijām Kijevā ieguvusi bakalaura diplomu kā angļu un vācu valodas skolotāja. Par izvēli doties uz Latviju Antoņina stāsta:

«Divus gadus nostrādāju par skolotāju, mācot vācu valodu 5. — 11. klases audzēkņiem, bet kursos mācīju angļu valodu pieaugušajiem. Darbs patika, bet gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Tā nu tagad kā brīvprātīgā esmu Latvijā! Piedalījos brīvprātīgo jauniešu apmaiņas programmas konkursā. Savā motivācijā rakstīju, ka vēlos strādāt ar bērniem kādā no Eiropas Savienības valstīm, lai tuvāk iepazītu šīs zemes cilvēkus, kultūru, tradīcijas, lai apgūtu arī šīs valsts valodu. Latvija un latvieši mani sagaidīja ļoti labi. Patika tas, kā Valmieras novada fonda vadītājs Ansis Bērziņš man palīdzēja spert pirmos patstāvības soļus svešā vietā, kā viņš palīdzēja nokārtot to, kas man sākotnēji sagādāja grūtības. Paldies, Ansi!

Nu jau labu laiku esmu Valmierā. Jūtos te labi. Varu droši teikt: vairāk kā savējā, ne kā svešiniece! Neslēpšu, ka ir bijis arī tā, kad ar kādu uzsākot sarunu krieviski, cilvēka attieksme mainās, nav tik pozitīva kā sākotnēji. Tas ir nepatīkami, bet es visu labi saprotu.

Kad man vaicā, kā tieku galā ar bērniem, atbildu: tie ir tikpat dažādi kā cilvēki mums apkārt. Katra diena brīvprātīgajā darbā nes kaut ko jaunu, nebijušu. Ar bērniem kopā daudz arī muzicējam. Tur man lieliski noder tas, ko savulaik apguvu, septiņus gadus mācoties mūzikas skolā klavieru klasē. Ar bērniem rīkojam arī savus mazos seminārus, kuros pārrunājam aktuālas tēmas, arī to, cik svarīgas ir un kā jākopj savstarpējās attiecības. Ar bērniem sarunājos angļu valodā, kas viņiem nebūt nav sveša. Šāda komunikācija bērniem uzlabo angļu valodas prasmi. Priecīga ir ziņa, ka skolā esot uzlabojušās atzīmes svešvalodā.

Angļu valodu mācu arī Valmieras integrētās bibliotēkas darbiniekiem un arī pašiem mazākajiem bibliotēkas apmeklētājiem. Esmu sajūsmā par Valmieras integrēto bibliotēku — tik bagāti un daudzpusīgi ir tās krājumi! Man bibliotēkā bija patīkams pārsteigums, kad uzzināju, ka drīkstu paņemt grāmatu uz māju lasīt un par to nekas nav jāmaksā. Ukrainā diemžēl tā nav. Tad nu izmantoju šo lielisko iespēju — lasu!

Es pati joprojām mācos latviešu valodu, jo uzskatu, ka, dzīvojot Latvijā, lai arī tikai gadu, valoda jāprot. Ir grūtības, bet — nesūdzos.

Kas patīk Latvijā? Daba! Palaimējās, jo zelta rudenī paspēju apskatīt Siguldu un tās apkārtni. Neaprakstāmi skaisti! Valmieras veikalos īpaši priecājos par piena produktu daudzveidību. Arī sieru izvēle laba. Esmu iepazinusi arī biedrības «Kristīgais žēlsirdības centrs» zupas virtuves ēdienus. Tur gatavo īpaši garšīgu ķīseli, bet piena zupas gan man ne visai. Dzīves apstākļi Valmierā labi. Es Latvijai un latviešiem novēlu vienmēr palikt uz savas brīvības pozitīvās nots!»

Par Latviju zināšanas — nulle!

MARTA. Kā brīvprātīgā Valmierā ieradusies no Polijas Zielona Gora pilsētas. Kādēļ? Martas atbilde ir šāda:

«Esmu skolotāja. Polijā strādāju par angļu valodas skolotāju bērnudārzā un arī sākumskolā. Ļoti mīlu bērnus, patīk ar viņiem strādāt. Domājot par pārmaiņām un piesakoties brīvprātīgo apmaiņas programmai, nekādā gadījumā nevēlējos doties uz kādu populāru valsti. Meklēju ko nezināmu. Man tā bija Latvija, jo manas zināšanas par šo valsti bija pielīdzināmas nullei. Dzirdēju, ka latviešu valoda esot sarežģīta, grūti apgūstama. Mani tas nenobiedēja. Tagad latviešu valodu mācos ar lielu apņēmību!

Ar bērniem Dienas centrā Valmierā sadzīvojam itin labi. Jo tuvāk viņus iepazīstu, jo labāk saprotu, kāpēc šie bērni ir tādi, kādi ir. Tas mani motivē vēl vairāk pacensties izdarīt kaut ko labu viņiem, viņu garīgajai izaugsmei. Nodarbībās ar bērniem runāju angļu valodā, daudz jauna un vērtīga apgūstam tādās kā kopīgās spēlēs. Kopā ar bērniem labprāt darbojos arī zupas virtuvē. Man patīk cept picas, gatavot dažādu dārzāju salātus. Mācu to bērniem. Kad laukā bija ļoti auksti, vārījām un dzērām karsto šokolādes dzērienu. Arvien izdomājam kaut ko jaunu. Tā, piemēram, šodien atkal dosimies uz zupas virtuvi, lai bērni iemācītos cept Polijā tik populāros tradicionālos pončikus.

Angļu valodu mācu arī bērnudārza «Sprīdītis» četrgadīgo bērnu grupiņai. Ar bērniem ir patīkami un viegli strādāt, jo šajā vecumā viņi ir patiesi, atvērti un ļoti ātri uztver visu jauno!

Daudzi man vaicā, kā jūtos Latvijā. Salīdzinot ar Poliju, Latvija tomēr ir dzīvošanai dārga valsts. Latvijas jauniešiem iesaku būt drosmīgiem un arī izmēģināt Eiropas brīvprātīgo apmaiņas programmu, jo tā paver iespējas iepazīt citas zemes, ļaudis un kultūru. Latvijai novēlu sekmīgāk atrisināt savas problēmas, lai cilvēkiem šeit pēc iespējas drīzāk uzlabotos finansiālais stāvoklis.»

Autors: Anita Martinsone

2016. gada 12. februāra publikācija laikrakstā "Liesma"

Powered by Amazing-Templates.com 2014 - All Rights Reserved.